1913. gadā mazpazīstamais vācu teorētiķis Alberts Einšteins jau gadiem ilgi bija strādājis pie savas vispārīgās relativitātes teorijas, kura draudēja satricināt divsimt gadus pastāvējušo Ņūtona gravitācijas teoriju un britu zinātnes pamatus. Anglis Artūrs Edingtons tolaik bija viens no ievērojamākajiem britu astrofiziķiem un Kembridžas observatorijas direktors. Nelokāmā pārliecība, ka patiesībai nav robežu, pamudināja Edingtonu sākt saraksti ar Einšteinu un vienpersoniski atbalstīt Einšteina teorijas laikā, kad pārējie britu zinātnieki un sabiedrība kara dēļ pretojās jebkam, kas nāca no Vācijas. Edingtons devās ekspedīcijā uz Āfriku, lai fotografētu gaismas izliekšanos ap sauli aptumsuma laikā. Viņa secinājumi apliecināja Einšteina teorijas pareizību, 1919. gadā padarot Einšteinu par pasaules mēroga superzvaigzni.